piektdiena, 2014. gada 2. maijs

2.maijs (21 diena)














Kaut kur tīmekļa plašumos izlasīju ko patiešām jauku. Šos vārdus teica kāda astoņus gadus veca meitenīte.

JA TU NEMĪLI, TU NEKĀDĀ GADIJUMĀ NEVARI TEIKT "ES MĪLU TEVI". BET JA MĪLI, TEV JĀSAKA TAS  PASTĀVĪGI. CILVĒKI MĒDZ AIZMIRST PAR TO.

 

Kāds noteikti tam nepiekrīt. :)
Kāds domā, kas par daudz tas par skādi. :)
Kāds domās, kas par muļķībām. :)
Bet es domāju, ka šīs meitenītes vārdi ir ļoti patiesi un pielietojami dzīvē.
Atcerēsimies mīlestība vairo mīlestību.

ceturtdiena, 2014. gada 1. maijs

1.maijs (20 diena)












Jāsaka gan, ka šis lames mirklis tika pacelt otradien, bet vēlējos ar Jums padalīties tajā.
Kad Jūs pēdējo reizi pastaigājāties pa nakstīgu pilsētas parku?
Es ļoti, ļoti sen. Un tādēļ šo pastaigu izjutu kā īpašu mirkli. Naksnīgi izgaismotie pilsētu parki ir ar savu šarmu. Tajos var sajust ko īpašu, kaut ko netverami intīmu. Un nav svarīgi vai esi viens, vai divatā, vai lielākā kompānijā. Ir svarīgi, ka visi tā dalībnieki vēlas izbaudīt šo noslēpumaino gaisotni. Var baudīt vientulībā kā man tas notika. Tu ej skaties uz izplaukušajām koka lapām, kuras izgaismojas no laternām, kurās spēlējas ēnas, kurās čab vējš. Tu ieklausies un sajūti šo pavasara burvību. Tu ieelpo to ar pilnu krūti un sajūties dzīvs, piederīgs šeit un tagad. Ir vēlme saplūst vienā veselumā ar dabu. Tā tu tur stāvi parka vidū, elpo, un klausies ko runā tavs iekšējais es. Pilsētas trokšņi tur.... kaut kur ārpusē, bet pat tie piešķir šim mirklim vajadzīgo noskaņu. Kāds steidzīgs gājējs patraucas tev garām ar skatu pētot parka bruģi. Ir vēlme tam uzsaukt:"Ei kur Tu steidzies! Apstājies paraugies augšup, ieelpo šo vakaru, ieraugi šo skaistumu! Tu paslīdi tam garām un neizbaudi!"
Es ceru, ka nāks brīdis kad šādu pastaigu varēšu baudīt divvientulībā ar savu mīļoto cilvēku. Sadevušies rokās, bez vārdiem sarunājoties. Saskaroties pirkstiem, caur kuriem strāva izskries līdz pat papēžiem.
Es ceru, ka nāks brīdis, kad šādu pastaigu varēšu baudīt lielākā kompānijā. Kad līdzi būs termos ar siltu  tēju. Kompānijā kurā risināsies klusas, intīmas sarunas. Kur katrs izteiktais vārds būs svarīgs šīm mirklim, jo mēs dalīsimies emocijās, iespaidos, vērojmos.
Ja tev jau šodien ir pieejama šāda iespēja izmanto to! Apstājies, ieklausies, baudi, sajūti, redzi vairāk par ierastām lietām! Lai Jums izdodas notvert šos svarīgos varbūt pirmajā mirklī šķietami necilos mirkļus. Tie mūs bagātina.
BAUDĪSIM. :)

svētdiena, 2014. gada 27. aprīlis

16. diena (27.aprīlis)

Kā redzams man ar disciplīnas ievērošanu ir problēmas :) Bet nekas vēl nav zaudēts!
Šodien laimes kripatiņu atradu darbā. Precīzāk kāda darba daļas pabeigšanā. Esmu pilnas slodzes algota darba darītāja, bet kamēr biju dekrēta atvaļinājumā manā dzīvē "ienāca" tautastērpi, precīzāk to detaļu izšūšana. Nu jau trešais gads kā ar to nodarbojos savos brīvbrīžos. Paldies musturi.lv meitenēm par iespeju izdaiļot mūsu deju kolektīvus. :)
Šobrīd strādāju pie Lielvārdes sievu cepuru izsūšanas. Lielvārdes sievām bija vairāki cepuru raksti, bet man šoreiz trāpijās manā mīļākajā tehikā (krustdūrienā) izšujamas cepures. Jāsaka gan kad patērētais laiks līdz ar to ir pietiekami garš, lai neteiktu vairāk.
No šada atsūtīta parauga papīra formātā tiek izšūta un sašūta velkama sievas cepure. Tiek sēdēts un rēķināts izšujamā laukuma platums, lai vismaz apmēram ietilptu norādītajos izmēros. Pavedienu skaits, lai raksts veidotos proporcionāls. Un tikai tad sākas darbs ar adatiņu pie paša raksta.
Pats grūtākais visai šai procesā ir tas, ka cepure nav vajadzīga viena, bet atkarībā no deju kolektīva lieluma 6, 8, 12 gab. un tas reizēm manām rokām liek nolaisties. Īpaši tas jūtams apmēram viducī. Šūts tiek uz lina ar pieciem dažāda toņa vilnas diegiem caur diviem diega pavedieniem.
Un tādēļ es runāju par šīs dienas laimes kripatiņu, jo ir "nobeigta" nu jau 6 cepure!!! Malacis Evita. (tā mēģinu sevi uzmundrināt pirms ķeros nu jau pie septītās. Rindā gaida vēl trīs cepures) Un katra šī pabeigtā darba rezultātus es uztveru kā mazu uzvaru pār sevi, savu slinkumu, nogurumu, neticību. Ceru, ka šīs deju kolektīva meitenes cepures nēsās ar lepnumu, jo katrs pavediens tajā iegūlis mīlestības piepildīt.
Lūk kādu daili kādreiz nēsāja sievas Lielvārdes pusē!
Lai raits deju solis metenes! :)

Ir vēl ko vēlējos pateikt. Šodien daudz sakāmā. :) :) 
Vēl kādu kripatiņu laimes šodien (jo izlasīju šodien) saņēmu no Sandras. Sākumā bija doma ierakstīt atbildi komentāros tomēr viņas vārdi, par novēlēto lielo laimes kripatu, mani patiesi saviļņoja un sirdī ielēja siltumu. Vai ziniet, ka Dievs mūsu ceļā vienmēr sūta cilvēkus, kas dotajā brīdī mums ir nepieciešami? Kaut tikai uz mirkli, kaut tikai, lai pateiktu tev kādu vārdu īstajā brīdī, uzmundrinātu vai iedrošinātu, kad šķiet esi iestrēdzis starp debesīm un zemi. Kādam šķiet šie ir parasti vārdi, bet kādam tie nozīmē ļoti daudz un nāk īstaja brīdī. PALDIES TEV SANDRA PAR TO, KA BIJI ĪSTAJĀ VIETĀ UN LAIKĀ - manā laikā. 
Lai jauks Jums visām/-iem šis burvīgais vakars, Izbaudiet to ar saviem mīļajiem.


sestdiena, 2014. gada 26. aprīlis

15.diena (26.aprīlis)























http://filmix.net/dramy/10784-esh-molis-lyubi-eat-pray-love-2010.html

Noskatījos šo filmu un visas filmas garumā vilku paralēles ar galvenās varones iekšējām sajūtām. Filma manuprāt lieliska ir daudzas lietas par ko tā liek domat un pārdomāt. Filma par to kā viena personība nonāk līdz brīdim kad smaida pat "aknas", kad izejot cauri sevis izzināšanas procesam tu beidzot sāc dzīvot. Dzīvot priekš sevis un saskaņā ar sevi.
Es vienmēr priecājos par cilvēkiem kuriem viss ir nepiespiesti kuri prot dzīvot viegli un tik daudz nedomāt. Vai kāds man varētu to iemācīt? Ko darīt brīdī kad gribas iegrimt pārdomu mutulī labi zinot, ka neko labu tas tāpat nedos! :)
Es novēlu katram no mums dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pasauli nevis ielikt sevi vispārpieņemtajos rāmjos.
MĪLIET SEVI!

otrdiena, 2014. gada 15. aprīlis

4.diena (15.aprīlis)


Šodienas mana laimes kripatiņa tika sajusta labajos vārdos, ko pateicu kādam cilvēkam. Vai ziniet, ka labie vārdi uzlādē un dod spēku un liek smaidīt un sajust siltumu sirdī.
I.Ziedonim bija kāds aforisms kurš jau no skolas laikiem iegūlies atmiņā.

"Paglaudīt galvu. Mēs zinām, kas tas ir. Mēs esam glaudīti. Kad mazi bijām. Mēs vēl tagad to atceramies. Ļoti viegli ir noglāstīt bērnam galvu, izlaist pirkstus caur matiem. Paglaudīt, nosaukt mīlināmā vārdiņā. Nav nekādas atbildības.
Ļoti viegli.
Bet paglaudiet galvu lielajam cilvēka. Savai vecmāmiņai, savam vectēvam. Tēvocim, kad viņš ir slims. Un viņš sāks raudāt. Par ko? Par to, ka blakus ir bijis uguns. Tuvumā visu laiku bija uguns un atspīdumi uzblāzmoja solīdami. Visu laiku aiz sienas bija siltums un reizēm tas atnāca pa durvju spraugu.
Tu noglaudīji - tu atgadināji.
Tapēc grūti noglāstīt galvu vecam cilvēkam. Roka neceļas atdot parādu ar pieckapeiku."

Un ziniet šodien mēs ar meitiņu noglāstījām mana tēta meitiņas opīša sirdi. Vai ziniet, ka šai pasaulē ik katra dzīva radība reižu, reizēm vēlas tikt noglāstīti.
Novēlu Jums "noglāstīt" savus mīļos, lielos cilvēkus. Pārkāpt šim mūlsuma brīdim un izdarīt to. Tas ir to vērts.
:)

svētdiena, 2014. gada 13. aprīlis

2. diena (13.aprīlis)


Sveicieni pūpolsvētdienā.
Šodien savu laimes kripatiņu atradu pīrāgu cepšanas priekā. Jo vairāk tādēļ, ka šis laiks bija kopīgs ar meitiņu. Tādu kopīgu brīžu ir diezgan maz tādēļ tie iepriecina. Pīrādziņi sanāca ļoti skaisti bija pārītis, kas smaidīja mums no pannas kad tos ņēmām nost.  Smaidīja un mēs smaidījām tiem pretīm.
Sacepot pīrāgus devāmies apciemot opīti. Ejot ar meitiņu šo ceļa gabalu mums parasti notiek dažādas sarunas. Šoreiz viņa apstājas un saka :"Paldies, ka esmu." .... Mani pārņēma savādas izjūtas. Trīs vienkārši vārdi, bet vai tie kādreiz tiek pateikti? Nevarēju saprast vai šis teikums domāts man kā mātei (sirdī ielīja siltums), vai tā bija pateicība visumam. Un atlikošo ceļa gabalu domāju par to, cik bieži un vai vispār mēs pasakāmies sev, pasaulei par to ka mēs esam?
Tādēļ es sev saku "PALDIES EVITA, KA ESI!" Jo pasaule noteikti zaudētu kaut kaut ko īpašu, ja es tajā nebūtu. Tāpat kā mēs visi. Pateiksimies katrs sev par to, ka esam. :)
Lai jauka Jums šī svētdiena!

sestdiena, 2014. gada 12. aprīlis

1.diena (12.aprīlis)

Šodienas laimes kripatiņu atradu dabā. Šai jaukajā dienā es sevi piespiedu iziet no mājas, ieelpot svaigo, spirdzinošo pavasara gaisu. Kādēļ piespiedu? Sen neesmu bez iemesla izgājusi ārā, jo darbi, darbi, darbi.... kas stāv nepadarīti. Bet tie taču stāvēs un gaidīs Tevi vienmēr, vai ne.?
Mēs ar meitiņu salasījām pavasara zilo rotu Vizbulītes. Un tagad mums vāzītē stāv šis bezgalīgi skaistais pavasara zilums.

Mums meitenēm patīk ziedi, tad kādēļ pašām nesarūpēt sev šo prieku!?


Kā jau emuāra virsrakstā rakstīts es vākšu savu laimi pa drusciņai, pa gabaliņam līdz tā atkal būs vienā veselumā. Jo tā nu ir sanācis, ka esmu to kaut kur nozaudējusi.
Kā es domāju to savākt vienkopus?
Mana apņemšanās ik dienu vesela gada garumā ierakstīt šai virtuālajā dienasgrāmatā kādu savu mazo laimes sajūtu, kadu pozitīvu domu, rakstu, ziņu.... Tas būs jebkas, kas šai konkrētajā dienā būs devis man pozitīvas sajūtas.
Kādēļ tas notiek un notiek tagad?
Es vēlos redzēt kā mana laimes sajūta pieaug. Tā būs sava veida disciplīna ko mēģināšu ieaudzināt sevī. Tās būs pozitīvās domas, ko sūtīšu visumam ar domu par atgriezenisko saiti. Un tādēļ, ka es jūtu pēc tā vajadzību.
Šobrīd to vieglāk uzsākt, jo ir pavasaris un laimes kripatiņas man būs vieglāk ieraudzīt. Man vienkārši ir jāiemācās tās saskatīt. Es ceru, ka gada laikā es būšu mainījusi savu domāšanu sev par labu.
Novēliet man izdošanos, jo sev es to no sirds novēlu.