4.diena (15.aprīlis)

Šodienas mana laimes kripatiņa tika sajusta labajos vārdos, ko pateicu kādam cilvēkam. Vai ziniet, ka labie vārdi uzlādē un dod spēku un liek smaidīt un sajust siltumu sirdī.
I.Ziedonim bija kāds aforisms kurš jau no skolas laikiem iegūlies atmiņā.

"Paglaudīt galvu. Mēs zinām, kas tas ir. Mēs esam glaudīti. Kad mazi bijām. Mēs vēl tagad to atceramies. Ļoti viegli ir noglāstīt bērnam galvu, izlaist pirkstus caur matiem. Paglaudīt, nosaukt mīlināmā vārdiņā. Nav nekādas atbildības.
Ļoti viegli.
Bet paglaudiet galvu lielajam cilvēka. Savai vecmāmiņai, savam vectēvam. Tēvocim, kad viņš ir slims. Un viņš sāks raudāt. Par ko? Par to, ka blakus ir bijis uguns. Tuvumā visu laiku bija uguns un atspīdumi uzblāzmoja solīdami. Visu laiku aiz sienas bija siltums un reizēm tas atnāca pa durvju spraugu.
Tu noglaudīji - tu atgadināji.
Tapēc grūti noglāstīt galvu vecam cilvēkam. Roka neceļas atdot parādu ar pieckapeiku."

Un ziniet šodien mēs ar meitiņu noglāstījām mana tēta meitiņas opīša sirdi. Vai ziniet, ka šai pasaulē ik katra dzīva radība reižu, reizēm vēlas tikt noglāstīti.
Novēlu Jums "noglāstīt" savus mīļos, lielos cilvēkus. Pārkāpt šim mūlsuma brīdim un izdarīt to. Tas ir to vērts.
:)