Pīters Pens

 

Par šīs izrādes apmeklējumu ar meitiņu, kurai nu jau ir seši gadi, domāju apmēram gadu. Bija vēlēšanās to apmeklēt jau pagājušajā sezonā tomēr baiļojos par vecuma neatbilstību mazajai knīpai. Vairāk domāju vai viņa spēs nosēdēt šo garo laiku krēslā un izbaudīt izrādi, nevis par pašas izrādes saturu.

Varu teikt iesēdos krēslā ar lielām bažām, jo šis viņai bija pirmais lielā teātra apmeklējums. Vēlējos, lai viņai būtu interese to vērot un būtu vēlme atgriezties.

Kad viņa sāka uzdot jautājumu „Mammu cik ilgi līdz starpbrīdim?” Mana dūša saskrēja papēžos un sāku savā prātā domāt ko runāt starpbrīdī, lai viņu ieinteresētu tomēr noskatīties visu izrādi.

 „Mammu cik ilgi vēl līdz starpbrīdim vai vari man pateikt? Man kājiņas notirpušas.” Nu ko, lai es daru, izskrēja caur manīm šī doma. Priecājos, ka starpbrīdis sekoja apmēram piecas minūtes pēc šī jautājuma uzdošanas. Uzmanība pilnībā bija pavērsusies vienā virzienā…. 

Nolaidās priekškars iededzās gaisma un mēs varējām doties izkustināt mazās kājiņās. Prasīju, kā patika izrāde… neko lāga mans bērns nevarēja pateikt. Iekšēji sev jautāju „Vai tiešām es varēju nošaut greizi izvēloties viņu vest uz tik garu izrādi!” Bet zināju arī to, ka tas nav rādītājs. Jānoved šī lieta līdz galam, lai varētu spriest par meitas attieksmi pret teātri ar dzīviem cilvēkiem. Kā balvu par pirmā cēliena noskatīšanos, protams, izvēlējos Dailes kafejnīcu. Rindas garas, izstāvot un notiesājot izvēlēto gardumu mēs teciņiem vien devāmies uz zāli, jo trešais zvans jau bija noskanējis.

Otrais cēliens pagāja vienā mirklī. Nezinu kādēļ, bet esmu ievērojusi, ka tomēr nevar spriest par izrādi vai koncerta pēc pirmā cēliena. Turpinājums kaut kā man vienmēr ir bijis interesantāk vērojams kā sākumā varbūt varētu šķist.

Gala rezultātā ejot prom meitiņa teica. „Es vēl vēlētos atnākt uz izrādi. Paldies mammīt, ka nopirki biļetes! Vai kādreiz nopirksi vēl?” Jēēē esmu sasniegusi savu mērķi, esmu ieinteresējusi MAZO KNĪPU uz LIELO TEĀTRI. 

Personīgi manas domas par šo izrādi. Izrāde ļoti koša un krāsām pilna, kustīga, dekorācijas lieliskas (gan lielais kuģis, gan medūzas, gan akvalangi, gan zemūdens pasaule, gan lēkājošie puikas un uguns pūtēji) Vienu brīdi meita pat domāja, ka nu izrādi nomainīs cirks.

Manā subjektīvā skatījumā lielisks man šķita Gints Grāvels pirāta āķa lomā un Kristīne Nevarauska skārdulītes lomā. Skārdulītes tērps bija lieliski veidots ar savām neskaitāmajām spūldzītēm un zvaniņiem. Un kad visi mazie skatītāji kliedza, ka tie tic laumiņām (lai viņa nenomirtu) caur mani izskrēja vesela jūra skudriņu.

Ja runājam par "-". Tad absolūti nesapratu indiāņu lomu šai izrādē tie man šķita lieki un no citas operas. Kaut gan neesmu lasījusi izvērsto Pīteru Penu varbūt tajā viņi figurē.... hmmm. Būs iemesls sameklēt un izlasīt. Vēl man traucēja mikrafonu izvietojumi. Prasītos, lai tomēr tie būtu piestiprināti katram aktierim klāt, jo kustībā tomēr pazūd balss skanējums.

P.S.Nākamais ko mēs ar meitiņu apmeklēsim būs operas nams. Iesim uz Putnu operu. Ceru, ka šis kultūras pasākums arī izvērtīsies par interesantu un pozitīvām emocijām piepildītu laiku.

Kad vīrietis apskauj sievieti…

  

— Kad vīrietis klusi no aizmugures pienāk un apķer sievieti, tad savām rokām viņš noslēdz Apli. Viņas un savu. Maiguma, siltuma, sapratnes, drošības apli. Un pašā šī dzīvā apļa vidū viņš nostāda sievieti. Ar to viņš parāda, ka tagad viņa ir vīrieša Visuma centrs. Vīrietis apķer sievieti un klusē. Klusē arī sieviete. Viņa jūt, kā no karstajām un klusajām rokām izdalās silta plūsma.

Kad vīrietis apķer sievieti, tad tajā brīdī viņai izaug spārni. Šajā aplī viņa jūtas mierīgi. Ērti. Šajā klusajā maigumā viņa izkūst kā cukura graudiņš. Kas viņa tagad ir, stāvot vīrieša dzīvā apļa centrā? Ko viņa jūt? Kas viņa ir šajā brīdī? Sieviete vai meitene? Mīļotā vai mīloša?

Klusums…nepateiktais kā viegls pleds apsedz sievietes plecus… un paslēpj viņas domas no vīrieša…vai arī vairs neslēpj? Jo viņš viņu tagad tikai apskauj, aizsargā viņu no ārpasaules, kur ir tik auksti un salīgi. Bet šeit, viņa rokās, ir silti un ērti…Aizsargāti. Un mierīgi. Viss tas, ko sieviete meklē šeit arī atrodas…

/Deivids Tumarinsons/ 

Vēlējos padalīties ar Jums šajās domās, sajūtās... varbūt kāds/-a sajutīs to pašu ko sajutu es lasot augstāk minēto. Varbūt kāds/-a izlasot šo vēlēsiet nevilšus pieiet klāt savam cilvēkam un apskaut to negaidot neko sevišķu, neko īpašu. Ja Jūsos ir šī sajūta dariet to negaidiet īpašo mirkli, jo šis MIRKLIS JAU IR!!!

Esmu šeit lai...

Ienācu tādēļ, lai tevi apskautu.

Pieietu klāt un maigi noskūpstītu.

Ienācu tādēļ, lai tevi ieraudzītu.

Paņemtu plaukstas tavas un sasildītu.

Ienācu tādēļ, lai mīlestību dotu.

Jo tikai tevī es savu patvērumu rodu.

Ienācu tādēļ, lai kopā paklusētu

Šajā klusumā tavus sirdspukstus sadzirdētu.

/Evita Elksne/

2.maijs (21 diena)

Kaut kur tīmekļa plašumos izlasīju ko patiešām jauku. Šos vārdus teica kāda astoņus gadus veca meitenīte.

JA TU NEMĪLI, TU NEKĀDĀ GADIJUMĀ NEVARI TEIKT "ES MĪLU TEVI". BET JA MĪLI, TEV JĀSAKA TAS  PASTĀVĪGI. CILVĒKI MĒDZ AIZMIRST PAR TO.

 

Kāds noteikti tam nepiekrīt. :)

Kāds domā, kas par daudz tas par skādi. :)

Kāds domās, kas par muļķībām. :)

Bet es domāju, ka šīs meitenītes vārdi ir ļoti patiesi un pielietojami dzīvē.

Atcerēsimies mīlestība vairo mīlestību.

1.maijs (20 diena)

Jāsaka gan, ka šis lames mirklis tika pacelt otradien, bet vēlējos ar Jums padalīties tajā.
Kad Jūs pēdējo reizi pastaigājāties pa nakstīgu pilsētas parku?
Es ļoti, ļoti sen. Un tādēļ šo pastaigu izjutu kā īpašu mirkli. Naksnīgi izgaismotie pilsētu parki ir ar savu šarmu. Tajos var sajust ko īpašu, kaut ko netverami intīmu. Un nav svarīgi vai esi viens, vai divatā, vai lielākā kompānijā. Ir svarīgi, ka visi tā dalībnieki vēlas izbaudīt šo noslēpumaino gaisotni. Var baudīt vientulībā kā man tas notika. Tu ej skaties uz izplaukušajām koka lapām, kuras izgaismojas no laternām, kurās spēlējas ēnas, kurās čab vējš. Tu ieklausies un sajūti šo pavasara burvību. Tu ieelpo to ar pilnu krūti un sajūties dzīvs, piederīgs šeit un tagad. Ir vēlme saplūst vienā veselumā ar dabu. Tā tu tur stāvi parka vidū, elpo, un klausies ko runā tavs iekšējais es. Pilsētas trokšņi tur.... kaut kur ārpusē, bet pat tie piešķir šim mirklim vajadzīgo noskaņu. Kāds steidzīgs gājējs patraucas tev garām ar skatu pētot parka bruģi. Ir vēlme tam uzsaukt:"Ei kur Tu steidzies! Apstājies paraugies augšup, ieelpo šo vakaru, ieraugi šo skaistumu! Tu paslīdi tam garām un neizbaudi!"
Es ceru, ka nāks brīdis kad šādu pastaigu varēšu baudīt divvientulībā ar savu mīļoto cilvēku. Sadevušies rokās, bez vārdiem sarunājoties. Saskaroties pirkstiem, caur kuriem strāva izskries līdz pat papēžiem.
Es ceru, ka nāks brīdis, kad šādu pastaigu varēšu baudīt lielākā kompānijā. Kad līdzi būs termos ar siltu  tēju. Kompānijā kurā risināsies klusas, intīmas sarunas. Kur katrs izteiktais vārds būs svarīgs šīm mirklim, jo mēs dalīsimies emocijās, iespaidos, vērojmos.
Ja tev jau šodien ir pieejama šāda iespēja izmanto to! Apstājies, ieklausies, baudi, sajūti, redzi vairāk par ierastām lietām! Lai Jums izdodas notvert šos svarīgos varbūt pirmajā mirklī šķietami necilos mirkļus. Tie mūs bagātina.
BAUDĪSIM. :)

16. diena (27.aprīlis)

Kā redzams man ar disciplīnas ievērošanu ir problēmas :) Bet nekas vēl nav zaudēts!
Šodien laimes kripatiņu atradu darbā. Precīzāk kāda darba daļas pabeigšanā. Esmu pilnas slodzes algota darba darītāja, bet kamēr biju dekrēta atvaļinājumā manā dzīvē "ienāca" tautastērpi, precīzāk to detaļu izšūšana. Nu jau trešais gads kā ar to nodarbojos savos brīvbrīžos. Paldies musturi.lv meitenēm par iespeju izdaiļot mūsu deju kolektīvus. :)
Šobrīd strādāju pie Lielvārdes sievu cepuru izsūšanas. Lielvārdes sievām bija vairāki cepuru raksti, bet man šoreiz trāpijās manā mīļākajā tehikā (krustdūrienā) izšujamas cepures. Jāsaka gan kad patērētais laiks līdz ar to ir pietiekami garš, lai neteiktu vairāk.

No šada atsūtīta parauga papīra formātā tiek izšūta un sašūta velkama sievas cepure. Tiek sēdēts un rēķināts izšujamā laukuma platums, lai vismaz apmēram ietilptu norādītajos izmēros. Pavedienu skaits, lai raksts veidotos proporcionāls. Un tikai tad sākas darbs ar adatiņu pie paša raksta.

Pats grūtākais visai šai procesā ir tas, ka cepure nav vajadzīga viena, bet atkarībā no deju kolektīva lieluma 6, 8, 12 gab. un tas reizēm manām rokām liek nolaisties. Īpaši tas jūtams apmēram viducī. Šūts tiek uz lina ar pieciem dažāda toņa vilnas diegiem caur diviem diega pavedieniem.
Un tādēļ es runāju par šīs dienas laimes kripatiņu, jo ir "nobeigta" nu jau 6 cepure!!! Malacis Evita. (tā mēģinu sevi uzmundrināt pirms ķeros nu jau pie septītās. Rindā gaida vēl trīs cepures) Un katra šī pabeigtā darba rezultātus es uztveru kā mazu uzvaru pār sevi, savu slinkumu, nogurumu, neticību. Ceru, ka šīs deju kolektīva meitenes cepures nēsās ar lepnumu, jo katrs pavediens tajā iegūlis mīlestības piepildīt.

Lūk kādu daili kādreiz nēsāja sievas Lielvārdes pusē!

Lai raits deju solis metenes! :)

Ir vēl ko vēlējos pateikt. Šodien daudz sakāmā. :) :) 

Vēl kādu kripatiņu laimes šodien (jo izlasīju šodien) saņēmu no Sandras. Sākumā bija doma ierakstīt atbildi komentāros tomēr viņas vārdi, par novēlēto lielo laimes kripatu, mani patiesi saviļņoja un sirdī ielēja siltumu. Vai ziniet, ka Dievs mūsu ceļā vienmēr sūta cilvēkus, kas dotajā brīdī mums ir nepieciešami? Kaut tikai uz mirkli, kaut tikai, lai pateiktu tev kādu vārdu īstajā brīdī, uzmundrinātu vai iedrošinātu, kad šķiet esi iestrēdzis starp debesīm un zemi. Kādam šķiet šie ir parasti vārdi, bet kādam tie nozīmē ļoti daudz un nāk īstaja brīdī. PALDIES TEV SANDRA PAR TO, KA BIJI ĪSTAJĀ VIETĀ UN LAIKĀ - manā laikā. 

Lai jauks Jums visām/-iem šis burvīgais vakars, Izbaudiet to ar saviem mīļajiem.

15.diena (26.aprīlis)

http://filmix.net/dramy/10784-esh-molis-lyubi-eat-pray-love-2010.html

Noskatījos šo filmu un visas filmas garumā vilku paralēles ar galvenās varones iekšējām sajūtām. Filma manuprāt lieliska ir daudzas lietas par ko tā liek domat un pārdomāt. Filma par to kā viena personība nonāk līdz brīdim kad smaida pat "aknas", kad izejot cauri sevis izzināšanas procesam tu beidzot sāc dzīvot. Dzīvot priekš sevis un saskaņā ar sevi.
Es vienmēr priecājos par cilvēkiem kuriem viss ir nepiespiesti kuri prot dzīvot viegli un tik daudz nedomāt. Vai kāds man varētu to iemācīt? Ko darīt brīdī kad gribas iegrimt pārdomu mutulī labi zinot, ka neko labu tas tāpat nedos! :)
Es novēlu katram no mums dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pasauli nevis ielikt sevi vispārpieņemtajos rāmjos.
MĪLIET SEVI!

4.diena (15.aprīlis)

Šodienas mana laimes kripatiņa tika sajusta labajos vārdos, ko pateicu kādam cilvēkam. Vai ziniet, ka labie vārdi uzlādē un dod spēku un liek smaidīt un sajust siltumu sirdī.
I.Ziedonim bija kāds aforisms kurš jau no skolas laikiem iegūlies atmiņā.

"Paglaudīt galvu. Mēs zinām, kas tas ir. Mēs esam glaudīti. Kad mazi bijām. Mēs vēl tagad to atceramies. Ļoti viegli ir noglāstīt bērnam galvu, izlaist pirkstus caur matiem. Paglaudīt, nosaukt mīlināmā vārdiņā. Nav nekādas atbildības.
Ļoti viegli.
Bet paglaudiet galvu lielajam cilvēka. Savai vecmāmiņai, savam vectēvam. Tēvocim, kad viņš ir slims. Un viņš sāks raudāt. Par ko? Par to, ka blakus ir bijis uguns. Tuvumā visu laiku bija uguns un atspīdumi uzblāzmoja solīdami. Visu laiku aiz sienas bija siltums un reizēm tas atnāca pa durvju spraugu.
Tu noglaudīji - tu atgadināji.
Tapēc grūti noglāstīt galvu vecam cilvēkam. Roka neceļas atdot parādu ar pieckapeiku."

Un ziniet šodien mēs ar meitiņu noglāstījām mana tēta meitiņas opīša sirdi. Vai ziniet, ka šai pasaulē ik katra dzīva radība reižu, reizēm vēlas tikt noglāstīti.
Novēlu Jums "noglāstīt" savus mīļos, lielos cilvēkus. Pārkāpt šim mūlsuma brīdim un izdarīt to. Tas ir to vērts.
:)