4.diena (15.aprīlis)

Šodienas mana laimes kripatiņa tika sajusta labajos vārdos, ko pateicu kādam cilvēkam. Vai ziniet, ka labie vārdi uzlādē un dod spēku un liek smaidīt un sajust siltumu sirdī.
I.Ziedonim bija kāds aforisms kurš jau no skolas laikiem iegūlies atmiņā.

"Paglaudīt galvu. Mēs zinām, kas tas ir. Mēs esam glaudīti. Kad mazi bijām. Mēs vēl tagad to atceramies. Ļoti viegli ir noglāstīt bērnam galvu, izlaist pirkstus caur matiem. Paglaudīt, nosaukt mīlināmā vārdiņā. Nav nekādas atbildības.
Ļoti viegli.
Bet paglaudiet galvu lielajam cilvēka. Savai vecmāmiņai, savam vectēvam. Tēvocim, kad viņš ir slims. Un viņš sāks raudāt. Par ko? Par to, ka blakus ir bijis uguns. Tuvumā visu laiku bija uguns un atspīdumi uzblāzmoja solīdami. Visu laiku aiz sienas bija siltums un reizēm tas atnāca pa durvju spraugu.
Tu noglaudīji - tu atgadināji.
Tapēc grūti noglāstīt galvu vecam cilvēkam. Roka neceļas atdot parādu ar pieckapeiku."

Un ziniet šodien mēs ar meitiņu noglāstījām mana tēta meitiņas opīša sirdi. Vai ziniet, ka šai pasaulē ik katra dzīva radība reižu, reizēm vēlas tikt noglāstīti.
Novēlu Jums "noglāstīt" savus mīļos, lielos cilvēkus. Pārkāpt šim mūlsuma brīdim un izdarīt to. Tas ir to vērts.
:)

2. diena (13.aprīlis)

 

Sveicieni pūpolsvētdienā.

Šodien savu laimes kripatiņu atradu pīrāgu cepšanas priekā. Jo vairāk tādēļ, ka šis laiks bija kopīgs ar meitiņu. Tādu kopīgu brīžu ir diezgan maz tādēļ tie iepriecina. Pīrādziņi sanāca ļoti skaisti bija pārītis, kas smaidīja mums no pannas kad tos ņēmām nost.  Smaidīja un mēs smaidījām tiem pretīm.

Sacepot pīrāgus devāmies apciemot opīti. Ejot ar meitiņu šo ceļa gabalu mums parasti notiek dažādas sarunas. Šoreiz viņa apstājas un saka :"Paldies, ka esmu." .... Mani pārņēma savādas izjūtas. Trīs vienkārši vārdi, bet vai tie kādreiz tiek pateikti? Nevarēju saprast vai šis teikums domāts man kā mātei (sirdī ielīja siltums), vai tā bija pateicība visumam. Un atlikošo ceļa gabalu domāju par to, cik bieži un vai vispār mēs pasakāmies sev, pasaulei par to ka mēs esam?

Tādēļ es sev saku "PALDIES EVITA, KA ESI!" Jo pasaule noteikti zaudētu kaut kaut ko īpašu, ja es tajā nebūtu. Tāpat kā mēs visi. Pateiksimies katrs sev par to, ka esam. :)

Lai jauka Jums šī svētdiena!

1.diena (12.aprīlis)

Šodienas laimes kripatiņu atradu dabā. Šai jaukajā dienā es sevi piespiedu iziet no mājas, ieelpot svaigo, spirdzinošo pavasara gaisu. Kādēļ piespiedu? Sen neesmu bez iemesla izgājusi ārā, jo darbi, darbi, darbi.... kas stāv nepadarīti. Bet tie taču stāvēs un gaidīs Tevi vienmēr, vai ne.?
Mēs ar meitiņu salasījām pavasara zilo rotu Vizbulītes. Un tagad mums vāzītē stāv šis bezgalīgi skaistais pavasara zilums.

Mums meitenēm patīk ziedi, tad kādēļ pašām nesarūpēt sev šo prieku!?

Kā jau emuāra virsrakstā rakstīts es vākšu savu laimi pa drusciņai, pa gabaliņam līdz tā atkal būs vienā veselumā. Jo tā nu ir sanācis, ka esmu to kaut kur nozaudējusi.
Kā es domāju to savākt vienkopus?
Mana apņemšanās ik dienu vesela gada garumā ierakstīt šai virtuālajā dienasgrāmatā kādu savu mazo laimes sajūtu, kadu pozitīvu domu, rakstu, ziņu.... Tas būs jebkas, kas šai konkrētajā dienā būs devis man pozitīvas sajūtas.
Kādēļ tas notiek un notiek tagad?
Es vēlos redzēt kā mana laimes sajūta pieaug. Tā būs sava veida disciplīna ko mēģināšu ieaudzināt sevī. Tās būs pozitīvās domas, ko sūtīšu visumam ar domu par atgriezenisko saiti. Un tādēļ, ka es jūtu pēc tā vajadzību.
Šobrīd to vieglāk uzsākt, jo ir pavasaris un laimes kripatiņas man būs vieglāk ieraudzīt. Man vienkārši ir jāiemācās tās saskatīt. Es ceru, ka gada laikā es būšu mainījusi savu domāšanu sev par labu.
Novēliet man izdošanos, jo sev es to no sirds novēlu.

Grāmatas

Gaidot savu mazo man ļoti sagribējās izlasīt visas bērnības grāmatas kas atrodamas mūsu mājas grāmatu plauktos. Bērnībā nebiju liela lasītāja. Pārskatīju visus bērnu grāmatu plauktus un atradu daudz grāmatas, kas no manas puses bija pamestas novārtā. Nu jau meitai tūlīt, tūlīt paliks divi gadi, bet joprojām vēlme lasīt bērnu grāmatas nav pārgājusi. Patreiz lasu šo grāmatu

esmu jau tikusi līdz trešai nodaļai. Interesanti cik daudz patiesi labu domu graudu šai grāmatā autors ir pateicis. Mācot, audzinot un norādot bērniem uz lietām ko man šķiet šai laikā grūti atrast grāmatās. Varbūt arī kļūdos.

Bet vai mūsu jaunatne lasa grāmatas varbūt kā es nevienu grāmatu nepaņem rokā?

Grāmatas ko līdz šim esmu izlasījusi

No visām šīm grāmatām divas ir tādas kas man nepatika.

1.L.Kerola "Alise Aizspogulijā". Šī grāmata man likās, atvainojos par izteicienu, "slima suņa murgi" tik nesaprotama, tik neinteresanta, tik.... es pat nespēju to izlasīt līdz galam. Vai tiešām tā skaitās bērnu grāmata, varbūt es ar pieauguša cilvēka prātu nespēju to uztvert? Šai grāmatai pieķēros ar interesi, jo bērnībā man šī mūltene nepatika. Domāju varbūt grāmata ir labāka, parasti jau tā ir, bet šis nav tas gadījums. Grāmata ir vēl briesmīgāka. Varbūt, ka tas izskaidrojams ar to ka šo grāmatu sarakstījis matemātiķis?

2. A.Lingrēna "Karlsons kas dzīvoja uz jumta". Satura ziņā man pat ļoti patika. Mani tikai tracināja šis Karlsons tik egoistisku, lielīgu, svarīgu, nozīmīgu utt. es viņu neatceros no krievu mūltenē. Man šīs multenes pat ļoti patika, bet grāmatā... Viss viņam bija pārākā pakāpē.

Vēl ar lielu interesi izlasīju "Kapteiņa granta bērnus". Visu laiku salīdzinot ar krievu filmu un jā grāmatā ir daudzas lietas savādākas. Laikam, lai filma būtu piedzīvojumiem bagātāka tad scenāristi kaut ko pielikuši klāt kaut ko noņēmuši nost.

Man ļoti patīk šis proces LASĪT BĒRNU GRĀMATAS.

Gaidot Valentīndienu.

Kad pret gaismu paceļam kristālu, tas uz sienas uzspīdina varavīksnes. Kad tam viegli piesitam ar karoti, tas ieskanas kā zvaniņš. Taču, nometot to uz grīdas tas sašķīst bezkrāsainos, nekustīgos gabalos.

Cilvēki, mums dažreiz par izbrīnu, mēdz būt trausli kā stikls. Ir tik viegli aizmirst to, kas mūsu mīļajiem vai seniem paziņām liek atplaukt vai dziedāt. Šo cilvēku īpašības, kas lika mums viņus iemīlēt, uzskatām kā pašas par sevi saprotamas.

Kad aizmirstam, kā ieskatīties un ieklausīties mūsu mīļajos, kā viņus novērtēt, kļūstam nevērīgi. Pārāk bieži aiz tīras nevērības mūsu attiecības notrulinās un apsīkst, izjūk un izbeidzas, No tā var izvairīties, Pievēršot uzmanību citu cilvēku vajadzībām un jūtām.

........

Šai sakarā es esmu padarbojusies un izšuvusi kartiņas. 

Izšuvumi nav lieli tā kā tie daudz laika neaizņēma, bet kartiņu noformēšana tas jau bija savādāk. Sākumā noformēšanas idejas nekādi negribēja doties man rokās. Bet tad lēnām, lēnām idejas kā tāds ūdenskritums man sāka gāzties virsū spēju tās tik realizēt. Pabeidzot darbu jutos patiesi nogurusi un iztukšota. Tas laikam nozīmē tikai to kad šajos darbos 100% ieliku visu savu sirdi. Ceru, ka kartiņu saņēmēji sajutīs kādu mīlestības stariņu ko izstaro šīs kartiņas.
Un kā tad Valentīn diena iedomājama bez sirdīm. Arī es sašuvu vairākas, lai katram mīļam cilvēkam var kripatiņu no savas sirsniņas pasniegt.

Sirsniņas nav lielas apmēram 18cm garas, bet mīkstas. Materiāli parasts kokvilnas audums, pildāmais materiāls un dažādi noformēšanas sīkumi.

Kas jauns manā radošajā dzīvē.

Sveikas visas radošās personības.
Man tik ļoti patīk lasīt jūsu blogus kas patiesi mani iedvesmo. Kuri man sniedz daudz jaunu ideju un vēlēšanos darboties.
Bet kad ieraudzīju pati sava bloga pēdējā ieraksta datumu nobrīnījos. Laikam manī nemīt rakstniecības gars, lai spētu rakstīt vismaz katru nedēļu. Tomēr es centīšos sevi disciplinēt un iegriezties šeit biežāk un pastāstīt kas jauns manā radošajā dzīvē.
Lūk ko jaunu esmu sastrādājusi pa šiem nu jau gandrīz diviem mēnešiem.
Vispirms parādīšu dāvanu mammai Ziemassvētkos. Reiz ar viņu un mazo māsu bijām Barselonā pēc šī ceļojuma mamma nekādi nevarēja uztaisīt bildes. Un man ienāca prātā izveidot viņai skaistu albumu tieši ar šī ceļojuma bildēm. Lūk albūmiņš

Šuvu ar melanžētu sarkano diegu

Uz balta Zweigart 22 count Hardanger auduma

Nākamais darbiņš tika darināts priekš kādas mazas meitenes Anglijā. Iemesls kamdēļ es šai meitenītei šo dāvanu darināju atrodams Krusduriens.lv lapā Ziemassvētku AP bērniem izsludinātā projektiņa ietvaros. 

Lūk mans veikums

Izšuvuma gan šoreiz mazāk, bet tomēr pēc ilgāka laika atkal padarbojos ar šujmašīnu. Tā kā mazajai angļu jaunkundzei patīk Somebunny sērijas zaķi tad izvēlējos šo tematiku par pamatu. Pašai nemanot zaķa gadam uzšuvu arī rotaļu zaķi. Man vienkārši gribējās iemēģināt šūšanas prasmes kādā rotaļlietā.

Šī projekta ietvaros arī mana mazā jaunkundze saņēma dāvaniņu. Dāvaniņu darināja Xelluc. Paldies viņai par to. Lūk dāvaniņa 

Visu vakaru mana meitiņa šo burvīgo lellīti lika gulēt. Viņai tikai nekādi nebija saprotams kamdēļ lellītei guļot neveras actiņas ciet, bet to viņa veiksmīgi atrisināja uzsedzot uz acīm segu.

Šādi bija mani gada nogales darbi, bet es neapstājos un darbojos tālāk.