Pīters Pens
Par šīs izrādes apmeklējumu ar meitiņu, kurai nu jau ir seši
gadi, domāju apmēram gadu. Bija vēlēšanās to apmeklēt jau pagājušajā sezonā
tomēr baiļojos par vecuma neatbilstību mazajai knīpai. Vairāk domāju vai viņa
spēs nosēdēt šo garo laiku krēslā un izbaudīt izrādi, nevis par pašas izrādes
saturu.
Varu teikt iesēdos krēslā ar lielām bažām, jo šis viņai bija
pirmais lielā teātra apmeklējums. Vēlējos, lai viņai būtu interese to vērot un
būtu vēlme atgriezties.
Kad viņa sāka uzdot jautājumu „Mammu cik ilgi līdz
starpbrīdim?” Mana dūša saskrēja papēžos un sāku savā prātā domāt ko runāt
starpbrīdī, lai viņu ieinteresētu tomēr noskatīties visu izrādi.
„Mammu cik ilgi vēl
līdz starpbrīdim vai vari man pateikt? Man kājiņas notirpušas.” Nu ko, lai es
daru, izskrēja caur manīm šī doma. Priecājos, ka starpbrīdis sekoja apmēram
piecas minūtes pēc šī jautājuma uzdošanas. Uzmanība pilnībā bija pavērsusies
vienā virzienā….
Nolaidās priekškars iededzās gaisma un mēs varējām doties
izkustināt mazās kājiņās. Prasīju, kā patika izrāde… neko lāga mans bērns
nevarēja pateikt. Iekšēji sev jautāju „Vai tiešām es varēju nošaut greizi
izvēloties viņu vest uz tik garu izrādi!” Bet zināju arī to, ka tas nav
rādītājs. Jānoved šī lieta līdz galam, lai varētu spriest par meitas attieksmi
pret teātri ar dzīviem cilvēkiem. Kā balvu par pirmā cēliena noskatīšanos,
protams, izvēlējos Dailes kafejnīcu. Rindas garas, izstāvot un notiesājot
izvēlēto gardumu mēs teciņiem vien devāmies uz zāli, jo trešais zvans jau bija
noskanējis.
Otrais cēliens pagāja vienā mirklī. Nezinu kādēļ,
bet esmu ievērojusi, ka tomēr nevar spriest par izrādi vai koncerta pēc pirmā
cēliena. Turpinājums kaut kā man vienmēr ir bijis interesantāk vērojams kā
sākumā varbūt varētu šķist.
Gala rezultātā ejot prom meitiņa teica. „Es vēl vēlētos
atnākt uz izrādi. Paldies mammīt, ka nopirki biļetes! Vai kādreiz nopirksi vēl?”
Jēēē esmu sasniegusi savu mērķi, esmu ieinteresējusi MAZO KNĪPU uz LIELO
TEĀTRI.
Personīgi manas domas par šo izrādi. Izrāde ļoti koša un
krāsām pilna, kustīga, dekorācijas lieliskas (gan lielais kuģis, gan medūzas,
gan akvalangi, gan zemūdens pasaule, gan lēkājošie puikas un uguns pūtēji) Vienu brīdi meita pat
domāja, ka nu izrādi nomainīs cirks.
Manā subjektīvā skatījumā lielisks man šķita Gints Grāvels
pirāta āķa lomā un Kristīne Nevarauska skārdulītes lomā. Skārdulītes tērps bija lieliski veidots ar savām neskaitāmajām spūldzītēm un zvaniņiem. Un kad visi mazie skatītāji kliedza, ka tie tic laumiņām (lai viņa nenomirtu) caur mani izskrēja vesela jūra skudriņu.
Ja runājam par "-". Tad absolūti nesapratu indiāņu lomu šai izrādē tie man šķita
lieki un no citas operas. Kaut gan neesmu lasījusi izvērsto Pīteru Penu varbūt
tajā viņi figurē.... hmmm. Būs iemesls sameklēt un izlasīt. Vēl man traucēja mikrafonu izvietojumi. Prasītos, lai tomēr tie būtu piestiprināti katram aktierim klāt, jo kustībā tomēr pazūd balss skanējums.
P.S.Nākamais ko mēs ar meitiņu apmeklēsim būs operas nams. Iesim uz Putnu operu. Ceru, ka šis kultūras pasākums arī izvērtīsies par interesantu un pozitīvām emocijām piepildītu laiku.
