otrdiena, 2015. gada 6. oktobris

Pīters Pens

 













Par šīs izrādes apmeklējumu ar meitiņu, kurai nu jau ir seši gadi, domāju apmēram gadu. Bija vēlēšanās to apmeklēt jau pagājušajā sezonā tomēr baiļojos par vecuma neatbilstību mazajai knīpai. Vairāk domāju vai viņa spēs nosēdēt šo garo laiku krēslā un izbaudīt izrādi, nevis par pašas izrādes saturu.
Varu teikt iesēdos krēslā ar lielām bažām, jo šis viņai bija pirmais lielā teātra apmeklējums. Vēlējos, lai viņai būtu interese to vērot un būtu vēlme atgriezties.
Kad viņa sāka uzdot jautājumu „Mammu cik ilgi līdz starpbrīdim?” Mana dūša saskrēja papēžos un sāku savā prātā domāt ko runāt starpbrīdī, lai viņu ieinteresētu tomēr noskatīties visu izrādi.
 „Mammu cik ilgi vēl līdz starpbrīdim vai vari man pateikt? Man kājiņas notirpušas.” Nu ko, lai es daru, izskrēja caur manīm šī doma. Priecājos, ka starpbrīdis sekoja apmēram piecas minūtes pēc šī jautājuma uzdošanas. Uzmanība pilnībā bija pavērsusies vienā virzienā…. 
Nolaidās priekškars iededzās gaisma un mēs varējām doties izkustināt mazās kājiņās. Prasīju, kā patika izrāde… neko lāga mans bērns nevarēja pateikt. Iekšēji sev jautāju „Vai tiešām es varēju nošaut greizi izvēloties viņu vest uz tik garu izrādi!” Bet zināju arī to, ka tas nav rādītājs. Jānoved šī lieta līdz galam, lai varētu spriest par meitas attieksmi pret teātri ar dzīviem cilvēkiem. Kā balvu par pirmā cēliena noskatīšanos, protams, izvēlējos Dailes kafejnīcu. Rindas garas, izstāvot un notiesājot izvēlēto gardumu mēs teciņiem vien devāmies uz zāli, jo trešais zvans jau bija noskanējis.
Otrais cēliens pagāja vienā mirklī. Nezinu kādēļ, bet esmu ievērojusi, ka tomēr nevar spriest par izrādi vai koncerta pēc pirmā cēliena. Turpinājums kaut kā man vienmēr ir bijis interesantāk vērojams kā sākumā varbūt varētu šķist.
Gala rezultātā ejot prom meitiņa teica. „Es vēl vēlētos atnākt uz izrādi. Paldies mammīt, ka nopirki biļetes! Vai kādreiz nopirksi vēl?” Jēēē esmu sasniegusi savu mērķi, esmu ieinteresējusi MAZO KNĪPU uz LIELO TEĀTRI. 
Personīgi manas domas par šo izrādi. Izrāde ļoti koša un krāsām pilna, kustīga, dekorācijas lieliskas (gan lielais kuģis, gan medūzas, gan akvalangi, gan zemūdens pasaule, gan lēkājošie puikas un uguns pūtēji) Vienu brīdi meita pat domāja, ka nu izrādi nomainīs cirks.
Manā subjektīvā skatījumā lielisks man šķita Gints Grāvels pirāta āķa lomā un Kristīne Nevarauska skārdulītes lomā. Skārdulītes tērps bija lieliski veidots ar savām neskaitāmajām spūldzītēm un zvaniņiem. Un kad visi mazie skatītāji kliedza, ka tie tic laumiņām (lai viņa nenomirtu) caur mani izskrēja vesela jūra skudriņu.
Ja runājam par "-". Tad absolūti nesapratu indiāņu lomu šai izrādē tie man šķita lieki un no citas operas. Kaut gan neesmu lasījusi izvērsto Pīteru Penu varbūt tajā viņi figurē.... hmmm. Būs iemesls sameklēt un izlasīt. Vēl man traucēja mikrafonu izvietojumi. Prasītos, lai tomēr tie būtu piestiprināti katram aktierim klāt, jo kustībā tomēr pazūd balss skanējums.
P.S.Nākamais ko mēs ar meitiņu apmeklēsim būs operas nams. Iesim uz Putnu operu. Ceru, ka šis kultūras pasākums arī izvērtīsies par interesantu un pozitīvām emocijām piepildītu laiku.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana